Nejauši uzdūros Klaida blogam atcerējos un sailgojos.
Hrjuša , Stjepaša , Fiļa un Karkuša.
Saldējums pa 20 kap+ sulas no piltuvjveidīgiem stikla traukiem.
Veci tramvaji ar lielu ratu vagonam pa vidu.
1 maijā specveikalos dabūnamais marcipāns…
Belaši pie doma laukuma ( mazajiem cilvēciņiem no stāvgaldu apakšējā plaukta)
Picas zooloģiskajā dārza kafejnīcā( ar treknu speķi!)
Skjiorings uz Māras dīķa.
Lunohods un automāts Zarņica. ( Man bija divi)
Mans superīgais tricikls SPĀRĪTE.
Bērnu Pasaule ar saviem kustīgajiem rūķiem skatlogā.
Nebeidzamās rindas visādos dziju veikalos un drēbju veikalos.( kapēc bērnus velk līdz?)
Siguldā pie gūtmaņalas šašliku cepa.
Mistiski braucieni uz Šauļiem iepirkties.
Superīgās piena un kefīra pudeles kuras attaisīja ar pirkstu iespiežot vāciņam pa vidu.Kā arī piens trīsstūra pakās.
Limonlaims, Tarhuns, Buratino, Sidro Ekstra, Suļiko, Zvaniņš,Pepsikola.
Foršie dzeršanas aparāti ar kopējo graņonku(Minerālūdens 1 kap, Limonāde 3 kap)
Iebiezinātais piens ar cukuru. mmmm……
Sakņu bodē bija vienmēr tādas kartupeļu beramās mašīnas.
Visu jau grūti atcerēties, bet tādi spilgti triepieni laikam katram no bērnības mēdz uzplaiksnīt…… Varbūt kāds var ko vēl atcerēties ( tie kas ap Jēzus vecumu šodien grozās.)
ne visu no tām minētajām lietām atceros, kas bija tik senos laikos, jo neesmu tik vecs (tikai ceturtdaļgadsimts), bet arvien atceros foršās limonāds, tostarp, Buratino un Sports. Kādreiz rindās stāvējām ar vecākiem, maksimāli daudz piesaistot radiniekus, jo bieži deva uz galviņām ēdamo
Citaats no autolistes:
krishsk@****.lv to auto
4/26/07
kontekstaa ar visu paareejo
Esam vel dzīvi?
Dieva dēļ, kā gan ir iespējams, ka mēs, kuri esam dzimuši
50/60/70-tajos gados, esam vēl dzīvi?
Saskaņā ar teorijām, 2004.-2005.-2006. gados mums jau sen vajadzētu
būt mirušiem!
KĀPĒC?
Mēs sēdējām automašīnās bez bērnu sēdeklīšiem, bez drošības siksnām un gaisa spilveniem!
Mūsu gultas un koka rotaļlietas bija nokrāsotas ar veselībai kaitīgām krāsām
Kad Tu pamodies savā gultiņā, neviens Tevi nedzirdēja. Ja kas
atgadījās, tev bija jābrēc no visa spēka, lai vecāki Tevi sadzirdētu
Pudeles ar bīstamām vielām un pat visdažādāko zāļu pudelītes vienkārši ar abām rociņām un visvienkāršākajām motorikas kustībām varēja brīvi atvērt
Durvis un vārtiņi vienkārši aizcirtās un, ja Tu no turienes nepaspēji noņemt savus pirksiņus, tad tiem dikti sāpēja
Tu sēdēji uz velosipēda bagāžnieka un, turoties pie priekšā braucošās automašīnas, centies no tā nenokrist
Ķiveri nevilkām pat braucot ar motociklu, kur nu vēl – ar velosipēdu
Ūdeni mēs dzērām no krāna, nevis no pudelēm
Gan jau arī toreiz bija kā krāsvielas, tā arī aromatizējošās vielas.
Tik sarkanu, zaļu vai dzeltenu limonādi kā tolaik, mūsdienās vairs
neražo
Košļeni vakarā pielīmējām pie naktsskapīša stūra un nākamajā dienā tā atkal tika košļāta tālāk
Skolā mums bija tikai neveselīgi viena izmēra soli un krēsli
Mūsu apavus pirms mums bija jau valkājis brālis, māsa vai kāds cits radinieks. Arī mūsu velosipēdi parasti bija vai nu par lielu vai par mazu priekš mūsu auguma
Velosipēdam nebija vairāku ātrumu un, ja saplīsa riteņa gumija, tēvs ātri vien iemācīja kā pašam to salabot
Agri no rīta izgājām no mājām un atgriezāmies tikai tad, kad jau bija ieslēgts ielu apgaismojums. Daudzreiz neviens pat nenojauta kur mēs esam un mobilo telefonu mums arī nebija
Ne mežā, ne parkos nebija rotaļu laukumu ne arī tusiņu vietu tīņiem
Ja mēs gribējām apciemot draugus, tad vienkārši gājām pie viņiem,iepriekš nevajadzēja viņiem zvanīt un iepriekš norunāt tikšanos. Arī pieaugušie nebija līdzi
Mēs ēdām cepumus un maizi ar biezu sviesta kārtu, taču mēs nekļuvām resni
Mēs ar draugiem dzērām no vienas pudeles un no tā neviens nesaslima
Mums nebija Playstation, 64 televīzijas kanālu, video, DVD, sava
televizora, datora, ne arī interneta pieslēguma.
Mums bija draugi!
Televīzija sāka raidīt plkst 18.00. Tad vesela stunda tika atvēlēta
bērnu raidījumiem un nelaimīgs bija tas, kurš tajā laikā piecēlās un pārslēdza kanālu (visas pogas atradās uz televizora)
Tēvs izlēma ko un cik ilgi skatīties
Mēs iegriezām sev pirkstos, lauzām kaulus, izsitām zobus un dažreiz arī no kāda dabūjām ar kāju pa dibenu
Mēs cīnījāmies, kāvāmies viens ar otru un neviens pieaugušais par to nelikās ne zinis.
Pedagoģiski korektas rotaļlietas sev gatavojām paši, dauzījām ar koku ,bumbas, taisījām imitētas ragaviņas un tikai kalna pakājē konstatējām, ka esam aizmirsuši par bremzēm
Mēs spēlējām uz ielas futbolu un spēlēt varēja tikai tie, kuri to
prata, bet kuri neprata, tiem bija jāvēro no malas un jāpārdzīvo
vilšanās
Skolā bija arī dumji bērni. Viņi nāca un gāja tāpat kā visi un mācījās vienas un tās pašas lietas. Dažreiz viņi palika uz otru gadu un tas netika apspriests, pat ne vecāku sanāksmē.
Skolotājam vienmēr bija taisnība!
Pusdienu sviestmaizes smērējām sev paši un, ja aizmirsām to izdarīt, tad skolā neko nopirkt nebija. Ja maizīte Tev negaršoja, tad vienkārši visu dienu biji mazliet izsalkušāks kā pārējie!
Uz skolu braucām ar velosipēdu, pavisam vieni, arī ziemā
Ja mamma Tev uz atvadām no durvīm pamāja ar roku, Tu biji
“memmesdēliņš” (-meitiņa)
Ja Tu izdarīji palaidnības, vecāki bija vienisprātis ar policiju.
Vecāki atnāca Tev pakaļ, bet Tevi “neizpirka”. Mūsu nedarbiem bija sekas un no tām nebija iespējams paslēpties.
Mēs bijām brīvi, dažreiz nogāja greizi, dažreiz veicās un mēs par to visu paši atbildējām.
Bija jāmācās tikt pašiem ar visu galā!
No mūsu paaudzes nākuši daudzi cilvēki, kuri prot risināt problēmas, radoši strādāt un tā vārdā uzņemties risku-nekaunoties un nebaidoties no sekām
Vai Tu arī piederi pie šiem cilvēkiem?
APSVEICU!
MĒS BIJĀM VAROŅI!
Cepums Anonīmam. Nebiju nekad ko tādu lasījis.Super….
Bet par Pienenīti tomēr aizmirsi. Arī par saldējumiem kartona glāzītēs ar kociņu aizmirsi un par rīktīgu padomju plombīru arī aizmirsi. Bet visvairāk no tā visa man pietrūkst bērnības bezrūpības un sajūtas, ka tev nav nekādu pienākumu. Un vispār bērnudārzā bija tik sasodīti forši.