Šobrīd ir valstī labi zināma ekonomiska problēma un visi vaid, ko nu darīt, kā izdzīvot. Tirgus esot uz pakaļas, patēriņš ir samazinājies un valsts mēģina atdzīvināt kreditēšanu lai ko nu tur vēl. Es piedāvāju ļoti efektīvu veidu, kā ietekmēt patēriņa augšanu. Tirgus ļoti ātri atdzīvotos tikai tādā gadījumā , ja viņā palielinātos aktivitāte. Valsts var aktivitāti ietekmēt tika no vienas puses, gāžot klāt vēl naudu un uz tā rēķina ir jābūt pretī līdzsvaram. Līdzsvaru var nodrošināt tikai tad ja valsts naudai no vienas puses pretī nāk uzņēmēju iniciatīva vienkārši maksimāli nogriezt peļņu. Jūs teiksiet, ka tā daudzi dara, peļņas nav un knapi jau tā var izdzīvot. Piekristu, tiem kas to saka, ja mēs būtu uz mēness. Paskatīsimies vienkāršos ĀBECES skaitļos: Mani uzņēmuma tēriņi mēnesī piemēram ir 10 000 LVL, man ir mēnesī jāpārdod piemēram simts preces kuras maksā kopā 10 000 LVL, katra 100LVL ar 100 LVL uzcenojumu, lai es būtu, tā teikt pa nullēm. Tātad mani ieņēmumi ir 20 000 (100 pārdotas preces katra pa 200LVL gabalā) izmaksas 20 000( 10k prece – 10k izmaksas) esmu pa nullēm. Uz nulli neviens nerēķina jo pastāv risks ka 100 preces nenopirks un vēl uzņēmēji vēlas nopelnīt. Kas veidojās es nosaku cenu 300 LVL un manas izmaksas atpelnītos ja es pārdotu 50 preces, bet vispār es uzlieku 500LVL jo tāda ir cena un atpelnos pie 25 precēm. Skaisti. Klasisks Latviešu biznesa piemērs. Šo riska aprēķinu nosaka katrs pats un to sauc par Stulbuma Koeficentu ( tātad papildus uzkrāmētā nauda precei, lai es nepieļautu kļūdu ielidojot mīnusos, labāk kļūdīties plusos). Jāsaka, ka Latvijas Valstī biznesā tīši vai netīši, bet Stulbuma koeficents ir ļoti augsts.
Rezultātā prece maksā 500 LVL un krīzes apstākļos tiešām ar katru mēnesi slīd viss uz leju. neviens nepērk. Krīze nozīmē, Ir mazāk naudas un mazāka aktivitāte.
Šobrīd mana pieredze liecina, tirgus ir ļoti normālā aktivitātē , ja tiek samazināta cena. Klasisks piemērs:
-Vēlaties iegādāties preci ?
- Ko jūs , vai vai vai valstī krīze, naudas nav šausmas.
- bet cena būs 33% lētāka.
- !!!!!!!!!!!!!!!!!!
(un te pēkšņi klients atcerās, ka tāda summa ir matracī, zeķē aizķērusies )
Tas nozīmē ka iepriekš minēto preci es nepirktu pa 300 ,bet par 200 varētu viņu iegādāties. Tātad, ja uzņēmējs samazinātu cenu viņam būtu lielāka aktivitāte, pieejamāka prece un MAZĀKS RISKS preci nepārdot. Vienkārši tas drošības ventilis, kas rada sirdmieru uzņēmējam pie jau 50 pārdotajām precēm būtu jāpaaugstina uz augstāku, proporcionāli tirgus kritumiem.
Te veidojās paradokss, nometīsim cenu neko nenopelnīsim. Bet īstenībā ir otrādi. Ļoti daudz pircēju parādās, ja ir cenas pieejamākas. Preces ir vieglāk iegādāties, notiek aktivitāte, kas atveseļo ne tikai pašu pārdevēju, bet arī tieši iesaistītos ( piegādātāji, ražotāji, bankas utt…)
Ja šāda precīzu aprēķinu stimulācija notiktu valsts mērogā, tad uzņēmēji tirgotu tik pat daudz cik pirms krīzes, taču apgrozījums būtu mazāks, bet ne tik kritiski kā šobrīd vienā otrā jomā, taču lai kā arī nebūtu ir SVF aizdevums, kas bāž šos caurumus ciet. Tikai no 2 iesaistītajām pusēm rezultāts būtu ātrs un efektīvs. Valsts ekonomikā lielākā problēma ir ne jau tas, ka valstī stulbi ierēdņi strādā un zog mums naudu. Latvijā biznesā ir ļoti daudz dranķīgi rēķinātas izmaksas un nekaunīgi pievienotas liekas peļņas un slikti neefektīgi darbinieki. Impērija grūst no iekšpuses un šobrīd, kad cilvēki meklē ārējo ienaidnieku lai izlādētu savas dusmas (valdību ar bruģakmeņiem līksmi apmētā), es ar visiem 100% apgalvoju, ka mūsu pašu iekšējās rezerves ir pietiekoši spēcīgas un un te mēs par savu muļķību katru gadu kādu miljardu pārmaksājam. Pie tā būtu paralēli jāķerās klāt katram savā uzņemumā. Protams var pateikt , ka momentā būs bankrots jo citi cenas nost nelaidīs un šīs liekās izmaksas nesamazināsies , taču jāatcerās viens Jāsāk ar sevi, nevis ar pirksta rādīšanu uz citiem, jo ar pirkstiem mēs vislaik uz kaut ko rādam un bļaujam, bet rezultātā sēžam ar pliku pakaļu uz aukstas grīdas un gaidam kad valdība to sildīs.
Eh, skaista diena , Lai visiem Laime un mīlestība.
Nu paklau! Tu kaut kāds izteikti īpatns cilvēks!
Visi tagad taču valdību gāna, bet tu vairāk norādi, ka cilvēki paši varētu arī ktk…
Pāldies!
Patiesi.
Man jau ar liekas, ka uzņemties atbildību pašam par sevi ir labākais risinājums, bet tu vēl tā no gudrās zinošās puses pastāsti
Īpatns
Jauks apzīmējums.
Tevis izgudrotajai “Stulbuma Koeficentam” parādībai jau sen ir izgudrots nosaukums – Inflācija. Uzņēmēji ceļ cenas, lai nosegtu pieaugošās izmaksas. Inflāciju un pieprasījumu dzina lielais naudas pieplūdums pēdējos gados. Diemžēl šie uzņēmumi pazaudēja rentabilitāti un atslābinājās. Turklāt daudziem sačakarēta naudas plūsmu ir ar X5 un māju līzingiem. Tā kā daudziem nemaz NAV IESPĒJAMS samazināt cenas uz 1/2 un turpināt pastāvēt – viņi vienkārši bankrotē, jo uzņēmums nav EFEKTĪVS. Āmen.
Vārdu sakot nav nekāda “Stulbuma koefiecienta”.
Ir tikais Stulbums.
Inflācija ir kas pilnīgi cits nekā stulbuma koeficients. Inflācija ir pieprasījuma pieaugums izteiktā laika posmā pār piedāvājumu. Neredzu iemeslu kāpēc stulbuma koeficients būtu inflācija. Diez vai būsi tā īsti iedziļinājies, par ko un kādēļ ir raksts. Stulbuma koeficients eksistē un tiek rakstīts iekšā investīciju plānos.
Mans sievišķīgais prāts (kas vairāk vai mazāk tendēts rast risinājums balstoties uz metafiziskiem procesiem) jau sen sliecas domāt, ka nekas nenotiek bez iemesla un no katras dzīves situācijas mums, kaut kas ir jāiemācās, jāsaprot, jāgūst mācība.. pat ja tā ir kļuvusi tik globālā!
Tātad šajā gadījumā – jāsaprot, ka no tā visa mēs varam “tikt ārā” – vienīgi liekot galvas kopā un darbojoties vienoti! Perfekts piemērs – par mīlošajiem cepumiem. (Pūre Rasa un Selga).
Tādēļ piekrītu, ka katra latvieša krīzes darba dienas plāna 1. punktam jābūt – sevis paša “izzināšana un sakārtošana”!
Un no latvieša kā uzņēmēja/vadītāja neko daudz nemaz NEdrīkst gaidīt!
Arkla nomaiņa pret finanšu, mārketinga un personāl daļas vadīšanu tik īsā laika periodā nav joka lieta! Un ir jānogaida līdz jaunās paaudzes uzņēmēju aktivitātei, kuri manuprāt tikai ar gadiem kuplinās Latvijas uzņēmēju veiksmes stāstus!
sava daļa taisnības ir par stulbumu…un tā jau nav tikai pie mums…īsts pārdēvejs vai tirgotājs ( un mēs visi kaut ko pārdodam ) ir elastīgs…un tiešām sāksim no sevīm…ko mēs tādu labu un vērtīgu – paliekošu esam izdarījuši lai drīksētu uz kādu rādīt ar pirkstiem…par sevi zinu ,noteikti varētu vēl vairāk….izturēties pret cilvēkiem draudzīgāk,palīdzēt,pat iedvesmot…tas ir tas mazumus ko katrs var
No peiredzes varu teikt, ka tas nav normāli, ja uzņēmējs atver bodītu, tirgo lupatas un gada laikā nopērk X5. treknajos gados cilvēki par savu darbu prasīja neatvekvātu samaksu un vēlme pēc peļnas bija neapskaužama! Tas pats Nī tirgū! Cenas cēlās 100 Eiriki mēnesī! Un tas nebija normāli! Tagad ir normālas cenas.
Kur aitas, tur cirpēji!